Latvijas pirmajam memoriālajam muzejam nepieciešama atjaunošana. Pirmā latviešu romāna "Mērnieku laiki" tapšanas vietai, vietai, kur izglītojušies vēlāk dižie un krietnie piebaldzēni, vietai, kurā rakstnieku jau 19.gs. beigās iedzīvinājuši, iebūvējuši un pārnesuši Eiropas kultūras liecības, arhitektūras elementus, mākslas darbu reprodukcijas un pasaules kultūras garu, nepieciešama atdzimšana.

Esam centušies sargāt šo vietu, glabāt piemiņas lietas, kopt un uzturēt ēkas, stāstīt personību stāstus. Turpināsim to, taču savā ziņā esam atkal ceļa sākumā, jo ir laiks doties pretī atjaunotnei.

Mazu brīdi pirms Latvijas simtgades vēlamies būt godīgi un tad jāatzīst- šim muzejam simtgade 2029.gadā var arī nepienākt. Kopš brīža, kad brāļi Kaudzītes ieradās Kaibēnu kalnā ir pagājuši 149 gadi un jau 138 gadus latvieši lasa „Mērnieku laikus”, bet viņu dzīves un darba vieta, šis Latvijas kultūrvēsturē unikālais zemes stūrītis lēni iet pretī iznīcībai. Nē, nekas vēl nav sabrucis, muzeju neesam slēguši un tas ir gan apmeklētājiem pieejams, gan draudzīgs. Taču ēkas ir vecas un restaurācijas nepieciešamība ir steidzama. Mēs nedrīkstam kavēties.

Ar "Kalna Kaibēnu" stāstu sēriju, vēstot, kā „Kalna Kaibēniem” klājies līdz šim un kas notiek šobrīd, vēlamies aktualizēt šīs vietas nozīmību un atjaunošanas vajadzību, ceram uz sabiedrības līdzdalību, ieinteresētību un vajadzības brīdī arī atbalstu.

Stāstos izmantosim Vecpiebalgas vidusskolas 7. klases skolnieka Rūdolfa Rudzīša pētniecisko darbu „Vecpiebalgas muzejnieks cauri gadu desmitiem. Gadu grāmata 1920- 2017.”

Pirmais stāsts. Sākums.

• Dzīvojamā māja celta ap 1825.g.
• Brāļi Kaudzītes «Kalna Kaibēnos» ienāk 1868.g.
• Ēkas pielāgošana dzīvojamajai funkcijai ar rakstnieku pašu ieviestiem jauninājumiem- atkāpēm no tautas celtniecības tradīcijām- no 1882.g.
• 20.gs. sākumā Matīss Kaudzīte veic plašākās interjera izmaiņas. Tapetes, telpu iekārtojums, t.sk., Baltā zāle.

„Vecpiebalgas „Kalna Kaibēnos” reiz bija skola un skolotāju dzīvoklis. Skolas tur vairs nav, bet mājā joprojām dzīvo vecais skolotājs Matīss Kaudzīte un viņa sieva Līze. Māja ir plaša un istabu tajā daudz.

 Kādā aukstā ziemas dienā, kad ārā tāpat nekas nav darāms, Matīss pārcilā dažādas no tāliem ceļojumiem atvestas lietas. Pārskata dzimšanas dienu dāvanas, ko kādreiz saņēmis. Nopēta visādas mantas, kas pa dzīves laiku sakrājušās. Tur ir lielas un mazas gleznas, vesela akmeņu kolekcija un spoži gliemežvāku svečturi. Tur ir roņādas zābaki un mikroskops, tur ir grāmatas, fotogrāfijas un pat rokraksti. ( Matīss Kaudzīte kopā ar brāli Reini uzrakstīja pirmo latviešu romānu „Mērnieku laiki” (1879.)un vēl vairākas grāmatas un pat dzejoļus.) Tas viss glabājas viņa mājās. Vecais vīrs nolemj ievest kārtību. Visu ziemu un pavasari lasa, šķiro, met ārā, nes uz bēniņiem, dedzina un izliek goda vietā.

Top skaista Baltā zāle ar paša Matīsa jubilejas vainagiem un gleznām pie sienām. Sievas Līzes istabā viņš novieto perlamutra rakstāmpiederumu komplektu, bet brāļa Reiņa istabā kopā ar Reiņa lietām arī abu reiz apmeklētās Noišvānšteinas pils bildi. Pavasarī un vasarā nāk ciemos draugi un visiem Matīss priecīgs izrāda māju. 1924. gada 11. jūlijā „Kalna Kaibēnos” ciemos ir Skautu- Gaidu nometnes jaunieši, saimnieks stāsta un rāda. Tā tas turpinās līdz 1926. gadam.

1926. gada 8. novembrī Matīss Kaudzīte nomirst. Līze Kaudzīte paliek viena pati. Viņa skumst, viņa uztur visu kārtībā. Viņai ir palīgi, bet 1928. gadā nomirst arī viņa. „Kalna Kaibēnos” ienāk pārmaiņas.

Matīss Kaudzīte pats ir izveidojis savu muzeju. Viņš to par muzeju nesauca, bet tas, ko cilvēki vēl šodien redz „Kalna Kaibēnos” ir paša rakstnieka izkārtots un brāļiem Kaudzītēm piederējis. " (Rūdolfs Rudzītis „Vecpiebalgas muzejnieks cauri gadu desmitiem. Gadu grāmata 1920- 2017.”)

 Tikmēr 2017.gada novembrī Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Indriķis Putniņš un Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja Līva Grudule dodas uz Kultūras ministriju, lai pārrunātu "Kalna Kaibēnu" situāciju ar Kultūras ministri Daci Melnbārdi, lūgtu padomu un atbalstu. Sarunā piedalās parlamentārais sekretārs E. Cilinskis, muzeju nodaļas vadītājs J.Garjāns un Valsts sekretāra vietniece D.Vilsone. Ministres kundze un pārējie sarunas dalībnieki vecpiebaldzēnu rūpes izprot, tiek meklēti risinājumi un analizēta situācija. Lai gan Kultūras ministrijai nav iespēju finansiāli atbalstīt "Kalna Kaibēnus", vecpiebaldzēni ir apņēmības pilni darbu turpināt un šo tikšanos uzskata par pirmo soli ceļā uz "Kalna Kaibēnu" atdzimšanu.  

Turpinājums sekos...

Foto: Ūtrupe "Kalna Kaibēnos" 1929.g.

 

Otrais stāsts.

2019.gada vasarā svinējām muzeja 90. jubileju. Jubilejas gadā ar Vecpiebalgas novada pašvaldības un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes finansējumu memoriālajai ēkai un klētij nomainījām jumtu. Jauno skaidu jumtu segumu klāja pašu ļaudis -vecpiebaldzēni, SIA "Balga" Ilmāra Glāzera vadībā.

Jubilejas pasākums pulcēja kuplu ļaužu pulku. Bet, kā jau Kalna Kaibēnos, nekas nenorit gludi un kā plānots. Jubilejas dienā Latvijā solīta liela vētra un visu dienu skan aicinājumi nedoties ārpus telpām. NEDOTIES ĀRPUS TELPĀM! Bet mums dārza svētki! Rīts ir apmācies un neko labu nesola. Kaibēnu dzimšanas diena labi reklamēta, daudzi muzeja draugi jau apstiprinājuši savu dalību, Vecpiebalgas Muižas kora koristēm baltās kleitas izgludinātas, jēra zupa jau burbuļo katlos... Atliek vienīgi paļauties uz laimīgu gadījumu, pagalmā uzsliet lielu telti (cik labi, ka Andis Dzenis ar saviem vīriem pēdējā brīdī to nodrošina) un cerēt, ka ne jaunajiem jumtiem, ne teltij, ne pašiem svinētājiem stihija nekaitēs. 

Plānotajā laikā uz "Kalna Kaibēniem" plūst auto straumes. Un ūdens straumes gāžas no debesīm. Svinīgā daļa ir īsa, bet skaista un ciemiņu ir tieši tik daudz, cik lielajā teltī vietas. Vētra aiziet Kaibēniem garām. Un, lai gan dārza svētki neizdodas tādi, kādus tos bijām iecerējuši, lai gan Līva satraukumā aizmirst par mikrofonu un muzeja vēstures stāstus lielākā daļa nemaz nedzird, jēra zupas pietiek visiem (bet pietrūkst bļodiņu, tām kāds jož pakaļ uz veikalu), tomēr pasākums izdodas neaizmirstams. Pielijušais dārzs vairs nevienu neuztrauc, jo krodzinieks Aivars Avens verandā ir uzdevumu augstumos un vietējo dārzaugļu vīns tiek katram cik vien vēlas.