Fragmenti no Jāņa Zālīša vēstulēm sievai Mildai Zālītei
Kaikašos,otrdien,16.sept.1941
Mīļo Džundžiņ!
( .. )
Šodien bija atnācis Skalbes Jānis. No Breikša, kuru satiku pie Piebalgas kapsētas, dzejnieks uzzinājis, ka es esot šai pusē. Sūtījis man pateikt, lai es aizejot pie viņa. Viņa nieru kaite neļaujot necik kustēties, tas ir, staigāt, tā kā ārpus mājas robežām maz tiekot. Spiežot vientulība, jo gandrīz visi viņa vecie draugi - Andžs, Akurāters, Rozes Jānis - kur kurais jau. Domāju šinīs dienās viņu visādā ziņā apmeklēt. Šķiet Kārļa Skalbes veselības stāvoklis .. patiesi rada raizes. Ārsti speciālisti itkā esot teikuši, ka operacija būtu vajadzīga. Bet 62 gadu vecumā tā var būt arī bīstama, tamdēļ, liekas, .. ,vilcinājas. Vispāri, Kārļa pilnīga izveseļošanās (no nieru kaites) grūti panākama. Varbūt man izdosies viņa gara stāvokli daudzmaz uzmundrināt. Arī Lizete esot vairāk kā nedēļu slimojusi (akūts reimatisms rokā). Pa ziemu laikam tomēr dzīvošot Rīgā, kaut penzijas jautājums vēl esot nenokārtots.(..)
Tavs Drugausis
( Vēstules oriģināls RTMM krājumā ).
Komponista Jāņa Zālīša kundze Milda Zālīte,dzimusi Zīverte,(1903. g. 11. jūnijā Slokā - 1981. g. 29. maijā Lielupē )-komponista sieva, teoloģe,līdz 1940. gadamticības mācības skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā
Jānim Zālītim - 135
Jānis Zālītis (1884.12.II Nītaures pag.- 1943.12.XII Rīgā)
Latviešu komponists, mūzikas kritiķis. Mācījies Pēterburgas konservatorijā (1904-14). Latvijas Nacionālās operas direktors (1919-22, 1926-27. Ievērojams latv. mūzikas kritiķis; īpaši aktīvi darbojies 20.-30. gados (gk. laikr. "Jaunākās Ziņas"). Jāņa Zālīša kritikām raksturīgs izkopts literārais stils, vērtējuma precizitāte. Komponējis galvenokārt solo (~60) un kora dziesmas (~40). Mūzikas valoda tuva impresionismam.
Avots: Latv. pad. enciklopēdija, 10-1, R, GER, 1987, 552. lpp.
Jānis Zālītis ir Vecpiebalgas "Zeikaru" Rātminderu un "Kaikašu" Zālīšu dzimtu atvase. Antona Austriņa labākais draugs, autobiogrāfiskā romāna - laikmeta hronikas - "Garā Jūdze" varoņa Luda Līcīša prototips.
Fragments no A. Austriņa autobiogrāfiskā romāna- laikmeta hronikas "Garā jūdze":
-Rīgā, J. Rozes apgādībā, 1926.gadā, 61.- 65.lpp.
( Paula Aizbetnieka prototips- autors, Luda Līcīša prototips- Jānis Zālītis.)
" Tumšas šaubas apstāja Aizbetnieku. Laikam savu tiesu vainīga i vientulība, kuras viņš lāgā nepanesa. Prāts vien un reālā pasaule nespēja klusināt aso nemieru un nesaskaņu, kas radušies nupat pašā pēdējā laikā, saduroties līdzšinējam ar nākošo, meklējamo. Gluži otrādi- tie vēl pavairo nemieru.Viss reālais likās sastindzis, nedzīvs, mironīgs. Modās nepārvarama vēlēšanās uzburt kaut ko gluži jaunu, pavisam no citas pasaules.Vārdi to nespēja, mazākais, šinī brīdī tie Aizbetniekam šķita nodiluši, bezkrāsaini, tukši. Skaņas! Skaņas! Dzirdēt skaņu brīnišķību! Nekad vēl to nebija tik dziļi sajutis kā patlaban. Vienīgi Ludis Līcītis, jaunais konservatorists, te varēja līdzēt. Brīnums, ka ar savu veco sakaru atjaunošanu nebija jau agrāk iedomājis par Līcīti. Kā nu bez iedomāšanas; patiesībā tūlīt pa iebraukumam bija taisījies apmeklēt savu seno paziņu, bet tobrīd viņš laikam vēl nebija atgriezies Pēterburgā no Ziemassvētku brīvdienām. Ar Līcīti iepazinies jau mazotnē, jo Līcīša tēva i mātes radi bija tuvākie Aizbetnieka kaimiņi Kalnainē. Satikās godos, vēlāk i Rīgā, kur Ludis apmeklēja telegrāfistu skolu un strādāja kā telegrāfists, ņemdams mūzikas stundas pie Dārziņa, lai sagatavotos uz konservatoriju. Pat izgājušo vasaru, Līcīšam apciemojot Kalnaini, kādu nedēļu klejojuši kopā.(..)
Līcītis dzīvoja uz Vozņesenska prospekta. Te pirms gadiem bija dzīvojis i Melngailis, kam Tivumnieka uzdevumā Aizbetnieks nonesis pārrakstītās notis. Kāpjot pa trepēm, sametās tīri bail, vai labāk negriezties atpakaļ. Mākslinieki mīlot noslēgties no ārpasaules. Un vasaru Līcītis izteicies, ka Bēthovens esot viņa svētums. Vectēvs nobēdājies viņam jautāja: "Ludi, dēls, vai tu ar to mūziku varēsi tikt debesīs?" - "Es jau, vectēv, spēlēju ērģeles," atbildēja jaunais mākslinieks. "Man būs jāspēlē baznīcā." Tas sirmgalvi zināmā mērā apmierināja.(..) Atcerējās, kā pirmo reizi iepazinušies miglainā rudens svētdienas vakarā, kad Aizbetnieks aizgājis uz kaimiņiem, kur Ludis pašreiz iebraucis ar savu vecāko brāli. Stāstījis kaut ko par klētiņu savā nītaurēnu izloksnē.Vai te jau neslēpās zināms norādījums no paša likteņa puses, ka viņiem jāturas kopā arī šai miglainā ziemeļu Palmīrā? Bez tam, Līcīša pirmā komponētā dziesma, pilna spirgtas rīta ausmas, parādījusies izgājušā pavasara "Austruma" mūzikas pielikumā.Tātad viņi ar Līcīti atradās kādu tālāku meklējumu sākumā. Izgaisa visas bailes. Likās, ka ietu kā pie veca drauga.
Dzīvokļa durvis aizsistas ar voiloku un vaska drēbi, lai aukstums nevilktu tik stipri iekšā.
Līcītis ciemiņu saņēma sirsnīgi.(..)
Aizbetnieks atradās nelielā puskrēslainā istabā, kuras lielāko daļu aizņēma klavieres. Bez gultas, galdiņa, pāra krēsliem un mazgājamā trauka vieta atlikās vēl i pašam īrniekam, ko apgriezties. Vienīgais logs, pa kuru jau i tā maz iespīdēja Pēterburgas pelēkā diena, pa pusei aizlaists ar padzeltējušu aizkaru. Uz klavierēm veselas grēdas nošu. Tur Bēthovena, Baha, Mocarta, Šūmaņa, Šopēna, Glazunova un Vītola darbi. Uz kādas burtnīcas Aizbetnieks saburtoja: Alexsandre Scriabine 12 Etudes pour piano. Pie sienas Bēthovens izspurušiem matiem, spītīgi iecirstu galvu.
Kad pats Līcītis piesēdās pie klavierēm, uz kurām firmas nosaukums "Caps", viņš, uz to norādot, pusjokodams sacīja: "Redzi, tas ir mans kaps".Tādēļ Aizbetniekam uzausa nojausma, ka māksliniekam tiešām jāziedo visa dzīve, viss mūžs, jāiegulda tas šinī melni spīdīgā kapā, lai rastos jauna viņa mākslas pasaule, apspīdēta no citas saules, kuru spožu uztur mākslinieka gars. Istaba vairs nelikās šaura, dienas gaisma it kā izzuda. Te valdīja mūžības spīdekļi.
Uz Aizbetnieka lūgumu spēlēt, Līcītis sāka šķirstīt nošu burtnīcas(..)
"Lists teicis, ka Šopēna mūzika esot pērles, nolijušas no debesīm," Līcītis piebilda, pabraucīdams pirkstus. ..un tad sāka starot Šopēna dzidrā burvība.(..)
"Tagad, salīdzinājuma dēļ, ņemsim kādu Bēthovena sonāti," turpināja Līcītis, paskaidrodams sonātes uzbūvi un raksturu."Nu kauču pazīstamo 12.,veltītu draugam firstam Lihnovskim, ar sēru maršu. Ievadā tēma ar variācijām."
Aizbetnieks apbrīnoja mākslinieka gaišredzību. Līcītis viņam pilnīgi sintezējās kā mākslinieka paraugs. Apgarojums, atskārta, atjautība, vieglums.(..) Sēru maršs neietrieca vis brīnumu pārņemtā klausītāja neizbrienamās skumjās, bet gluži pretēji- rūdīja garu, skatīties droši acīs nežēlīgā likteņa bardzībai.
"Beidzot es tev gribu parādīt kaut ko pilnīgi jaunu," runāja Līcītis, meklēdams pa notīm. "Nesen uzradies krieviem komponists Skrjabins. Viņam nav nekā lieka, apbrīnojams īsums.(..) Iziedams no Šopēna, Skrjabins rada patstāvīgu klavieru stilu, smalku, caurspīdīgu. Piemēra dēļ, paklausies prelīdi, kurai kā motto uzlikti Vladimira Solovjova vārdi "Sērīgām eglēm pamalē tumstot, nekust ne zars. Tuksness bez mērķa, rimis i ceļnieka gars."
Aizbetnieks juta, ka i pašā Līcītī sākas jauns meklēšanas posms(..) klausoties mūzikā, viņš bija kļuvis it kā izārstēts.Ticēja nostāstam, ka lielajā franču revolūcijā kroplie un tizlie, dzirdēdami marseljēzu, palikuši veseli.(..) Atvadoties Līcītis piekodināja, lai neaizmirstot nabaga muzikantu. Aiziešot kādreiz uz kafejnīcu pamielot acis.
Aiz prieka Aizbetnieks nezināja, ko atbildēt."
Paskaidrojumi.
Jānis Zālītis ( 1884.-1943.)- latviešu komponists un mūzikas kritiķis, ap 2000 kultūrvēsturiski nozīmīgu recenziju autors, Nacionālās operas direktors 1919.-1922., direktorāta loceklis 1926,1927.g.
Ar drauga A. Austriņa vārdiem sacerējis 11 dziesmas.
"Līcīša tēva i mātes radi bija Aizbetnieka tuvākie kaimiņi Kalnainē."- Kalnaine romānā "Garā jūdze"- Vecpiebalgas pagasts. Komponista senči- piebaldzēni paaudžu paaudzēs. Tēvs Jānis Zālītis (1844.-1907.)- Kaikašu ciema "Veckaikašu" māju saimnieka dēls, māte Anna Zālīte, dzim. Rātmindere (1854.-1930.)- "Zeikaru" saimnieka Matīsa Rātmindera meita ( Kaudzītes Matīsa sievas- leģendārās Rātminderu Līzes māsīca). Zālīšu "Veckaikaši" ziemeļu pusē robežojas ar Austriņu "Lejas Kaikašiem."
"..Aizbetnieks aizgājis uz kaimiņiem, kur Ludis pašreiz iebraucis ar savu vecāko brāli."
Austriņš piemin Jāņa Zālīša vecāko brāli Oskaru (1877.-1945.g.)
" Stāstījis kaut ko..savā nītaurēnu izloksnē."
Jānis Zālītis dzimis un uzaudzis Nītaures "Pakaušu" mājās, kuras vecāki nopirkuši ap 1875. gadu, no 1893. līdz 1898. gadam mācījies Nītaures pagastskolā un draudzesskolā.
"ziemeļu Palmīra"- plaši pazīstams poētisks Pēterburgas salīdzinājums ar seno,krāšņo, bagāto un vareno Sīrijas pilsētu.
"Līcīša pirmā komponētā dziesma.. parādījusies izgājušā pavasara "Austruma" mūzikas pielikumā."
- Solodziesma "Rīts" ar K. Skalbes vārdiem, publicēta žurnālā "Austrums",1905., Nr.8.
Vladimirs Solovjovs ( 1853.-1900.)- krievu reliģiskais filozofs, vispasaules teokrātijas sludinātājs, dzejnieks, publicists,Platona darbu tulkotājs krievu valodā, Brokhauza un Jefrona "Enciklopēdiskās vārdnīcas" filozofijas nodaļas vadītājs.
marseljēza- 'marseliešu dziesma'- franču virsnieka un dzejnieka Kloda Žozefa Ružē de Lila 1792. gadā Strasbūrā sacerētā "Reinas armijas kaujas dziesma", ar kuru Marseļas brīvprātīgo bataljons 1792. gada 30. jūlijā iesoļoja Parīzē. Vēlāk kļuva par Francijas valsts himnu.
PMA "Orisāre" krājuma glabātāja Maruta Cīrule
Kaikašos, piektdien, rītā.. .
Mīļo .. !
( .. )
Pats Breikšs dūšīgi raujas pa māju. Iedams uz Skalbi trešdien,redzēju viņu tīrumā labību kraujam( ap 12 ),bet kad nācu mājup (ap 6 ),tad tikai beidza darbu. Sastapāmies uz ceļa, parunājāmies brītiņu.Pārstāstīja īsumā, kā bēguļojis:mitinājies 22 dienasSkalbes mazajā,krūmu biezoknī ieslēptajā pirtiņā.
Ar Kārli pavadīju skaistu dienu. Bija strauji vējaina saulaina diena. Abi pa apkārtējo egļu, bērzu un alkšņu parku pastaigājāmies dažas stundas, pasēdējāmies uz soliņiem (tos Legzdiņš varākās vietās sataisījis), izrunājāmies par visādiem akutākajiem jautājumiem. Kārlis jau gan par visu to, kas ierobežo mūsu latvisko, nacionalo, skumst, bet tomēr cerē labākus laikus atnākam. Viņa māja patiesi pilna latviska gara, latviska daiļuma. Tik jauka, mājīga plašā viesistaba, kur katra lietiņa vietā, mīļa, itkā uzrunātu skatītāju,vērotāju. Pēc lieliskās pusdienas, ko bija sagatavojušas Zete un Ilze (palīgos laikam arī vecā māte ) - ēdām cāļu cepeti tad, kā otro, rīsa putru ar dzērveņu mērci - tika iekurināts turpat lielajā viesistabā kamīns. Atkal kopīgi ar Zeti un Ilzi pārrunājām visi galvenokārt nesen pārdzīvoto un pieredzēto. Tā ātri pagāja laiks; ap 6 posos mājup. Kārlis kādu gabaliņu pavadīja. Viņš mani gaidīšot vēl kādu reizi atnākam.( .. )
Tavs ..
(Vēstules oriģināls RTMM krājumā).
Vēstulēs pieminētās personas
Milda Zālīte, dz. Zīverte (1903.g.11.jūnijā Slokā-1981.g.29.maijā Lielupē) - Jāņa Zālīša sieva, teoloģe, līdz 1940. g. ticības mācības skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā. Jāņa Zālīša "Rakstu" (Rīgā, LVI,1960) sastādītāja.
Jānis Viesturs Skalbe (1910.g 23.jūnijā Rīgā - 1986.g. 30.martā Vecpiebalgā) - Kārļa un Lizetes Skalbju dēls - žurnālists, agronoms;
Jānis Breikšs (1887.g. 25.decembrī Vecpiebalgas "Meirēnos" - 1965. g. 10.septembrī Upsalā, Zviedrijā) - jurists, politiķis (2.,3.,4. Saeimas deputāts, 1928.g. Saeimas sekretārs). 1940. gadā atteicās no boļševiku piedāvājuma kļūt par LPSR zemkopības ministru. Pēc tam latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, Latvijas Centrālās Padomes loceklis, viens no LCP 17.marta memoranda parakstītājiem. No 1944. gada beigām Zviedrijā;
Andžs - Antons Austriņš (1884.g. 31.janvārī Vecpiebalgas "Lejas Kaikašos" - 1934.g. 17.aprīlī Rīgā) -rakstnieks;
Jānis Akuraters (1876.g. 13.janvārī Dignājas "Jaunzemjos" - 1937. g. 25.jūlijā Rīgā) - rakstnieks,no 1930. līdz 1934. g. Radiofona direktors;
Rozes Jānis - Jānis Roze ( 1878.g. 12.decembrī Vecpiebalgas "Vecgaigalos"- 1942.g. 10.maijā Soļikamskas spaidu darbu nometnē PSRS) -grāmatizdevējs. K. Skalbes Kopotu rakstu izdevējs;
Legzdiņš -Roberts Legzdiņš (1901.g.24.jūlijā Vidrižos - 1990.g. 16.janvārī Stokholmā, Zviedrijā. Pelnu urna apbedīta dzimtas kapos Lēdurgā) - Kārļa un Lizetes skalbju znots, Ilzes Skalbes vīrs. Arhitekts.
Zete - Lizete Skalbe, dzim. Erdmane (1886.g. 14.septembrī - Auru muižā - 1972.g.2.septembrī Stokholmā, Zviedrijā. 1992.g. 20.jūnijā pelnu urna pārapbedīta Vecpiebalgas "Saulrietos") - Kārļa Skalbes sieva,skandināvu, vācu, franču, krievu daiļliteratūras tulkotāja;
Ilze - Ilze Marta Legzdiņa, dzim.Skalbe (1912.g. 23.martā Rīgā - 1996.g. 2.novembrī Stokholmā, Zviedrijā. 1997.g. 22.jūnijā pelnu urna apbedīta Vecpiebalgas "Saulrietos") - Kārļa un Lizetes Skalbju meita, arhitekta Roberta Legzdiņa sieva, arhitekta Andreja Legzdiņa māte. Grāmatas "Kārlis Skalbe stāsta...."(Atvase,1979) sastādītāja un komentāru autore;
Vecā māte - Minna Erdmane (?-1946.g. Vecpiebalgā) - Lizetes Erdmanes māte, ģimenē saukta par Sencīti.
PMA "Orisāre" krājuma glabātāja Maruta Cīrule
