Kārlis Skalbe ar mazdēlu Andreju Legzdiņu pie "Saulrietiem" Vecpiebalgā 20.gs. 30.gadu beigās.

Veselīgā, humānistiski demokrātiski ievirzītā doma, kristālģiedrais morālais kodols, saudzīgā attieksme pret (..) cilvēku, tāpat visu dzīvo un nedzīvo dabu, padara Skalbi par cilvēcības sargu. (..)

K. Skalbes mūza ir cilvēka  esības apcerētāja, taču nevis autora dotās prātulās, deklaratīvās formulās un sentencēs, bet pašā dzejoļa un pasakas tēlainībā, māksliniecisko matījumu un  noģidumu sistēmā, metaforiskajā izteiksmē, poētiskās valodas semantiskajā konkrētībā.(..)

Dzejnieks spējis dziļi ielūkoties sava laikabiedra iekšējās pasaules procesos, ieklausīties viņa sirdspukstos, palaikam arī gremdēties viņa sapņu un ilgu psiholoģijā, tāpat dziļi tvert dabas un dvēseles mijsakarus, izjust tuvību ar visu dzīvo radību: kokiem, puķēm, zaļo  zāli, putniņu silā un zivtiņu atvarā.

Par cilvēka dvēseli, par sirdi un sauli Skalbem izdevies  pateikt daudz ko nozīmīgu. Pat par visparastākajām un šķietami sīkām lietām Skalbe prot runāt tā, kā līdz viņam neviens vēl nebija runājis. Skalbes māksla visas parādības tver to savdabībā, raksturīgā īpatnībā, it kā zeme būtu nule kā radusies.  Atsevišķu īstenības fragmentu vai detaļu viņš māk parādīt tā, ka tā iegūst dziļu un nozīmīgu jēgu, ētisku un reizē estētisku nozīmību, Klasisks piemērs – dzejolis „Sila pulkstenīši”. (..) Kam der šie pulkstenīši? Jautājums slēpj dziļu zemtekstu. Pasaulē, kur visu vērtē pēc utilitārās lietderības, kur zaķim ir savi kāposti, bet gliemezis kūtri velkas uz treknām, glumām sēnēm, kur lācis visu vienaldzīgi samin, kam gan var derēt šie trauslie paēnas sakņotāji pulkstenīši? Tikai trešajā raksturojumā lasītājs pilnam atskārš visu dzejoļa slēpto zemtekstu:

„Bāli sila pulkstenīši,

Kas zem  eglēm klusi sapņo,

Uzķer tālu zvaigžņu starus.

 

Ver kā mēles savos zvanos.

Vēsma kad zem eglēm staigā,

Viņi sāk tik klusi skanēt.

Kur gan der tik klusi zvani?

Vietulīgai meža malai,

Ganam, dienvidā kas sapņo,

Galvu nolicis uz sūnām.

Skalbem piemīt unikālas spējas  iedziļināties apkārtējā īstenībā- dabas parādībās, sabiedrībā un atsevišķā cilvēkā šādā dzīves  poēzijas  jeb sirds aspektā. (..) Priekšplānā izvirzās ētiski estētisks raksturojums un psiholoģiski smalka, intelektuāli emocionāla refleksija. Šādu pārdzīvojumu  atveidojumā Skalbe ir  lielisks meistars.  Tā ir viņa valstība, un tur viņš ir nedalīti suverēns ķēniņš…

Sirds un  sirdaspaziņa, laime  un nelaime, bēdas un prieks, personības tikumiskie pamati, pārdomas un izjūtas dabas fenomenu tiešā tuvumā, cilvēku saskarsme mīlā un draudzībā, rakstura izturība dzīves grūtību priekšā, garīgo, tikumisko, estētisko vērtību pasvītrojums un izcēlums- tādi ir galvenie un caurviju motīvi K. Skalbes daiļradē.

(..) Skalbes protestam piemīt kāda īpatnība. Pēc savas ievirzes tas ir sašutums, kam raksturīga garīga, morāla pacelšanās pār ļaunumu un nekrietnību(..) Tā nav nepretošanās ļaunumam, bet gan  pretošanās ar labā paraugu!  Spilgts Skalbes pozīcijas tēlainais izvērsums atrodams pasakā „Kaķīša dzirnavas” (..) „Un ko lai es daru tavām nepateicīgām meitām? Dari viņām tikai labu. Kad es kā ubags aizgāju pasaulē, tad jau bija sāpju diezgan.  Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks!”

Rakstnieks nav pesimists. Viņš intuitīvi tic gaišajam, morālajam principam.

K. Skalbes dzejā daudz vietas ierādīts skumjām. Tā ir savdabīga skumju poēzija jeb skumjais optimisms, kas tik raksturīgs visā pasaulē slavenajai senķīniešu un tāpat japāņu dzejai.  Vai Skalbes viegli sērīgais smaids, viņa skumjā sirsnība un sapņainais domīgums neatgādina japāņu tankas vai haiku trauslo smalkumu? Daiļais vienmēr ir skumīgs, - apgalvo japāņi, - bet skumīgais – vienmēr daiļš…

Un varbūt tad, kad svinēs Skalbes 200 gadu jubileju, kā peļamu provinciālisma kuriozu atcerēsies dižā meistara dažu novadnieku un laikabiedru nespēju pienācīgi cienīt vienu no pasaules literatūras  ievērojamākiem pasaku ķēniņiem…

Uz Kārļa Skalbes pārpelnoto atlieku novietnes (Augstās karaujas baznīcas urnu kolumbārijā, kur raksta tapšanas laikā atradās Skalbes pelni)  iegravēts arī nāves datums: 1945. gada 15. aprīlis. Taču mēs zinām, ka vārda māksliniekam, kurš spējis uzrakstīt „Nemieru”( „Mūžam zili ir Latvijas kalni”), „Sila pulkstenīšus”, „Bērna  sapņus”, „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, "Karaļa krāsnkuri”, „Pasaku par vērdiņu”, „Kaķīša dzirnavas” un vēl daudzus, daudzus citus šedevrus, pieder nemirstība.

 

Vilnis Eihvalds „…Pasakķēniņš ciemā nāk…”/ Literatūra un Māksla, 1979. g. novembris. Nr.44

Literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds pie Kārļa Skalbes kapa 1992.g. 20. jūnijā Vecpiebalgā.