Muzeji apmeklētājiem
atvērti no 15.05. līdz 15.10.
Kalna Kaibēniem -90
18.06.2019 14:33
Latvijas vecākajam memoriālajam muzejam „Kalna Kaibēni” 2019. gadā aprit 90 gadi. Šo nozīmīgo notikumu Vecpiebalgas novada pašvaldība un Piebalgas muzeju apvienība „Orisāre” atzīmēs š.g. 5. jūlijā pl.18.00 „Kalna Kaibēnos”, reizē atklājot Vecpiebalgas novada svētku „Vecpiebalga atver durvis 2019” mēnesi.
Pasākuma programmā svinīga svētku atklāšana un dārza svētki. Satikšanās ar pagātni foto izstādē, iespēja pārlapot senās viesu grāmatas un dalīties atmiņu stāstos par „Kalna Kaibēniem”.
Piedalīties aicināts ikviens interesents, bet jo īpaši bijušie muzeja darbinieki un muzeja draugi, cilvēki, kuru dzīvē ir bijusi un joprojām ir vieta „Kalna Kaibēniem”.
Ēka, kurā šodien atrodas muzejs, celta 19.gs. sākumā. Vecpiebalgas pagasta vadītāji 1868. gadā no brāļiem Freidenfeldiem iegādājās māju skolas ierīkošanai. Par pirmajiem skolotājiem uzaicināja brāļus Kaudzītes, un 1868. gada pavasarī viņi sāka dzīvot un strādāt „Kalna Kaibēnos”. Skola te darbojās līdz 1882. gadam, kad netālu uzcēla jaunu, plašāku skolu. Ogrēnu skola bija Kaibēnskolas turpinājums un tai abi brāļi veltīja savu darba mūžu ( Reinis Kaudzīte gan ar pārtraukumiem, jo strādāja arī Laskates meiteņu skolā ). Matīss Kaudzīte bija skolas pārzinis 43 gadus.
Pēc aiziešanas pensijā (1911.) Matīss Kaudzīte „Kalna Kaibēnos” rūpīgi kārtoja savas un brāļa dzīves un darba piemiņas lietas, ceļojumu liecības, un pamazām mājas t.s. skolas gals izveidojās par muzeju. Pats sirmais rakstnieks labprāt katru ciemiņu aicināja svinīgajā Baltajā zālē, kur pie sienām greznojās viņa 75.jubilejas vainagi, no ceļojumiem atvestas litogrāfijas un skulptūras, bet grīdu klāja Matīsa paša darināta parketa imitācija. Viesi apbrīnoja Matīsa Kaudzītes apgleznotās krāsnis, pasaules dižgaru portretu galeriju pie augšstāva guļamistabas sienas un gaumīgi iekārtoto sievas Līzes Kaudzītes (dz. Rātmindere 20.01.1848.- 18.03.1928.) istabu medaini zeltītos toņos. Askētiski iekārtotā Reiņa Kaudzītes istaba savukārt liecināja par filozofa zemnieku svārkos (tā draugu iedēvēja Atis Kronvalds) vienkāršību un racionālo skatu uz dzīvi.
1926. gada 8. novembrī Matīss Kaudzīte pēdējo reizi kopa dārzu, kas bija viņa mūža lielā aizraušanās un, dārza darbus pabeidzis, zem liepas iemiga mūža miegā.
1929. gada 2. augustā Vecpiebalgas draudze, kuras īpašumā ar Matīsa Kaudzītes vēlējumu nonāca „Kalna Kaibēni”, rīkoja ūtrupi. Ar literatūrvēsturnieku Teodora Zieferta un Kārļa Egles gādību Izglītības ministrija iegādājās „Kalna Kaibēnu” Baltās zāles, Matīsa Kaudzītes darbistabas, Līzes Kaudzītes istabas un guļamistabas iekārtojumu līdz ar Brāļu Kaudzīšu piemiņas lietām. Pirmais Latvijas memoriālais muzejs bija nodibināts. Muzeja uzraudzību uzticēja Ogrēnskolas pārzinim Jānim Vēliņam.
Ūtrupe Kalna Kaibēnos. PMA "Orisāre" krājuma foto.
No 20.gs. 40. gadiem līdz 1963. g. par muzeju rūpējas pensionētais skolotājs Teodors Zvaigzne un Anna Zvaigzne. Viņi nosargāja muzeju 2.pasaules kara laikā un gādāja par muzeja saglabāšanu arī vēlākos gados. Tie bija grūti laiki . Uz izmisīgajām Teodora Zvaigznes vēstulēm atbildīgajām institūcijām ar lūgumu palīdzēt remontdarbos nesekoja neviena atbilde, ēkas pamazām gāja bojā. Apmeklētāju iemīlētais Zvaigznestēvs nepiedzīvoja muzeja atdzimšanu.
"Kalna Kaibēni" 1955.g. PMA "Orisāre" krājuma foto.
Tā sākas ar Cinču ģimenes ienākšanu „Kalna Kaibēnos”. Viņi šeit dzīvoja un strādāja no 1961.līdz 1981. gadam. Austra un Hermanis Cinči muzejam veltīja savu dzīvi. Viņu laikā atjaunoja rentniekmāju, klēti un pirti. Ierīkoja ceļu uz muzeju un stāvlaukumu. Notika ievērojama muzeja krājuma papildināšana ar ūtrupē pārdotajām lietām, ko Cinču ģimene pamazām vien atguva „Kalna Kaibēniem.” Viņi atjaunoja izsalušo dārzu, skatu platformu, dārza mājiņu. „Kalna Kaibēni” dzīvoja.
Atjaunotā skatu platforma 70.gadu vidū. PMA "Orisāre" krājuma foto.
Pēc Austras Cinces (8.12.1929.- 2.04.1980.) un Hermaņa Cinča (26.09.1911. – 3.10.1981.) nāves
Austra Cince un Hermanis Cincis ar ciemiņiem pie "Kalna Kaibēnu" verandas 1964.g. PMA "Orisāre" krājuma foto.
atkal sekoja sarežģīts un muzejam grūts laiks. 1983.g. muzejā sāka strādāt Uldis Tilgass, ar entuziasmu un aizrautību, taču bez būtiska atbalsta. Memoriālajai ēkai bija vajadzīga restaurācija, kas pilnā apjomā tā arī nenotika. Deviņdesmito gadu sākumā „Kalna Kaibēni” bija ceļā uz nebūtību.
1992. gadā „Kaibēnos” ienāca Kaudzīšu astoņgadīgās skolas (bijušās Ogrēnskolas ) skolotājs Jānis Polis. Viņš glāba šo īpašo vietu no aizmirstības un iznīcības. Viņš mainīja jumtu, raka grāvjus, pļāva, nodarbojās ar pētniecību un rakstīja grāmatas par Piebalgu un tās ievērojamiem cilvēkiem, strādāja ar apmeklētājiem. 2003. gadā Jānis no muzeja aizgāja. Lai gan 10 gados bija paveikts daudz: muzejs atkal kļuva par vienu no populārākajiem Latvijas memoriālajiem muzejiem, ēkas iespēju robežās bija saglābtas, teritorija sakopta, bez labas komandas un pietiekoša finansiāla atbalsta strādāt kļuva neiespējami.
2019. gads. Par muzeju gādā Vecpiebalgas novada pašvaldība. Tas ir Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” viens no 4 memoriālajiem muzejiem. Apmeklētājus Kaibēnu kalnā sagaida Aivars Ošiņš un ieved Brāļu Kaudzīšu pasaulē, kas zem brāļu stādītā ozola, Baltās zāles klusumā, brāļu piemiņas lietās un ēku sienās vēl sajūtama. Aizvien vēl dārzā redzamas koktēlnieka Krišjāņa Kugras „Mērnieku laiku” tēlu skulptūras, dārza mājiņā paguris ceļinieks var ieelpot „Kalna Kaibēnu” mieru, bet Atmiņu stūrītī nodziedāt „Rozes sen jau novītušas” piebaldzēnu meldiņā.
Brūklenājs
Rozes sen jau novītušas,
Nav no rudens saudzētas,
Īsu brīdi ziedējušas,
Grūti, grūti audzētas.
Nekopts klusā meža malā
Brūklenājs aug vienumaļš,
Vasarā vai ziemas salā
Viņš arvienu jauns un zaļš.
„Teic- ar kādu prieku vari
Zaļot vientul’s brūklenāj?
Kam tu it kā rozes arī
Zaļošanas neatstāj?”-
„Pastāvīgi zaļot raugu
Nenoskārstai vajadzībai:
Kapu vainagiem es augu
Dažai rožu kopējai.”
1874.
Šajā vasarā atjaunotie memoriālās ēkas un klēts jumti vieš cerību, bet apstiprinātais skatu platformas projekts ir apsolījums nākotnei. Muzeja ekspozīcijas un interjera atdzimšana ir tuvu. Ķencis šajā vietā lūgtu mīļo Kungu un pestītāju dot lēmējiem tādu prātu, ka tie apstiprina arī krāšņu un apkures atjaunošanas plānus…
Tikmēr mēs aicinām nepabraukt garām krustcelēm, kas ved uz „Kalna Kaibēniem.” Šajā vietā aizritējis divu Piebalgas dižgaru mūžs. Te Reinis Kaudzīte (12.05.1839.- 21.08.1920.) un Matīss Kaudzīte (18.08.1848. – 8.11. 1926.) dzīvojuši, te, Piebalgu un dzīvi mīlēdami, radījuši latviešu pirmo romānu „Mērnieku laiki” (1879.) Te atgriezušies no saviem tuvajiem un tālajiem ceļojumiem, šurp aicinājuši pušelniekus no Eiropas pārvestos brīnumus lūkoties. Un brīnumu nav trūcis - no Leonardo da Vinči „Svētā vakarēdiena” līdz arhitektūras un interjera dizaina elementiem, no skolasbērniem pārvestām Itālijas vīnogām līdz Eifeļa līdziniekam dārza malā.
Nepabrauciet garām krustcelēm uz ‘”Kalna Kaibēniem”! Jo Piebalga ir Latvija, bet kāda būtiska latvieša pašcieņas un pašapziņas daļa nāk no „Kalna Kaibēniem”.
Teksts: Līva Grudule
Piebalgas muzeju apvienība "Orisāre"
***
PMA "Orisāre" misija: atklāt Latvijas sabiedrībai vēsturiskā Piebalgas novada kultūrvēsturisko unikalitāti un daudzveidību, aktualizējot izcilo piebaldzēnu dzīves stāstus viņu dažādajās dzimtas mājās, kas saglabājamas nākamajām paaudzēm kā latviskās identitātes paraugi, un nacionālās pašcieņas avoti.
Noderīgas saites:
Pakalpojumi tūristiem https://www.visitvecpiebalga.lv/
Latvijas Muzeju biedrība www.muzeji.lv
Kultūras ministrija www.km.gov.lv
Latvijas kultūras kanons www.kulturaskanons.lv
Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs https://www.nmkk.lv/