Jēkabam Zvaigznītem (Šternam) 184
Jēkabs Zvaigznīte (Šterns) (1833.g.22.februārī Jaunpiebalgas pag. Abrupa krogā-1867.g.21. jūnijā Rīgā. Apbedīts Lielajos kapos, atdusas vieta nezināma.)
Skolotājs, folklorists,rakstnieks,publicists, tulkotājs.
Grāmatas: "Pasaciņas priekš bērniem.( Andersena, Grimmu, Behšteina pasaku tulkojumi)"Pirmais krājums 1859.,otrais un trašais-1861.;
"Par Maleniešiem."1860.;
"Zemnieku Marijiņa."(Tulkots stāsts)1881.;
A. Gobas sastādītie "Kopoti raksti" ar A. Gobas ievadu un bibliografiskām piezīmēm.
1853. gadā beidza Vidzemes skolotāju semināru Valkā, pēc tam mājskolotājs Kaugurmuižā pie Valmieras un Virķēnu muižā pie Rūjienas, Pētera Ulpes palīgskolotājs Jaunpiebalgas draudzesskolā, skolotājs J. Cimzes skolotāju seminārā Valkā un ģimnāzijā Pēterpilī.Kā vairums Cimzes semināru beigušo 19. gadsimta otrās puses skolotāju, spēlēja klavieres un ērģeles,arī komponēja.Dziesma "Daba pastāv, cilvēki pārgrozās" ar Šterna uzvārdu publicēta Cimzes sakārtotajā krājumā "Dziesmu rota"( 1875).
Par aktīvo līdzdarbību laikrakstā "Pēterburgas Avīzes" iekļauts un pasvītrots Baltijas žandarmērijas sastādītajā Krievijas Iekšlietu ministrijas un Imperatora kancelejas 3. nodaļas lietošanai paredzētajā politiski īpaši bīstamo personu sarakstā.
Saslimis ar diloni,divus gadus ārstējās Zodenes kūrortā Vācijā.1867. gadā atgriezies Rīgā,mūža nogali pavadīja pie brāļa- arī skolotāja- un kādā patversmē. Sabiedrības aizmirsts,tikai brālim vien klātesot,nomira 34 gadu vecumā.Labākais darbs- stāsts "Līvu Ādams"palika nepabeigts.
Folkloras vācējs.Publicējis vairāk nekā simtu Piebalgā, Nītaurē, Trikātā paša savāktu tautas dziesmu, aizsāka zudušā latviešu varoņeposa teoriju.
Humoristiski satīriskā žanra izkopējs. Joku stāstiņos,anekdotēs,dialogos un "smieklu mīklās" izsmēja ļaužu aprobežotību un kārkluvācietību,radīja Brenci, Repi, Švāģeri un tautā īpaši iemīļoto malenieša tēlu.
Latviešu īsprozas aizsācējs.Aprakstā "Rauna", un stāstos atrodam ne tikai spilgtus raksturus, bet arī dzimtās Piebalgas dabas un sadzīves ainas , 19. gadsimta pirmās puses etnogrāfijas liecības.
No apcerējuma " Par Latviešu tautas dziesmām".-Turpat, 66.,67.,73.,76.,77. lpp.
"Cilvēka gars tā radīts, ka tas vienumēr strādā un darbojas, lai miesa un locekļi kust voi dus. Kur tavas domas neaiziet, lai tu ar ne kājas no vietas nekustini? Acu mirklī debesu tālumus un gadu tūkstošus uz priekšu un atpakaļ izmēro un domas domas trenc un dzen.( .. ) Katris tik uz to var domāt, ko tas piedzīvojis jeb dzirdējis. ( .. ) Katram sava pasaule, savs apriņķis, kur viņš, tā sakot, mājās ir, ko viņš pārzina. Katram savs dzīves gājums, un, ko viņš tur sakrājis, to viņš visur līdzi nes, uz to viņam jušanas, domas, vārdi griežas. Šī lieta labi vērā jāņem.( .. )
Cilvēks savā būšanā divejāds: garīgs un miesīgs; viena puse rāda uz augšu, otra uz zemi; viena mērķējas uz mūžību, otra uz laicību. Kurai daļai vienai pašai ir tiesa? Nekurai. Valkā, nes savu laicīgu būšanu, ka tā tavai garīgai neskādē, un tu nestaigāsi aplam ceļu. Esi, kamēr še virs zemes dzīvo, īstens cilvēks un negribi par svētu garu, eņģeli u. t. pr. būt, it kā tu no laicīgas būšanas nekā nezinātu, it kā tu, ar vienu vārdu sakot, nemaz cilvēks nebūtu. ( .. )
Kā neviens cilvēks to nevar gluži tāpat piedzīvot un sajust, ko viens cits piedzīvojis un sajutis, tā ar neviena tauta to, ko citas sadzīvojušas ,gluži tā nevar sajust, iedomāt un apdzIedāt. ( .. )
Bet voi tad Latviešu tauta gluži bez tautas dziesmām ir? ( .. ) Tās, ko Latvieši tagad dzied, varbūt divi, trīs gadu simteņus vecas. Es saku: tās ar ir tautas dziesmas, un īpaši Latviešu tautas dziesmas. No Latviešu sirds viņas nākušas, un vienīgi Latvieši var sacīt: tās ir kauli no maniem kauliem un miesa no manas miesas. Vienīgi Latvieši viņas labi sapratīs un ar prieku dziedās.Viņas gan par daudz niecīgi izskatās, nav ne zīdā, ne tūka svārkos ģērbušās; īsti prastos vadmalas svārkos viņas tev nāk priekšā un par to nemaz nenosarkst. (..) Nevajag tādēļ sacīt, ka tām kauna trūkst. Valkā, Latvieti, viņas, kādas tās ir. Paša pelnīts visur godam der,- smeķķē- un dod spēku. ( .. )
Tāpēc: turat godā, kas īsti jūsu ir, un jūs paši godā paliksat ! "
No nepabeigtā stāsta "Līvu Ādams".- "Jēkabs Zvaigznīte." Rīgā, Valtera un Rapas A/S izdevums, 1927,42.lpp.
"Katra cilvēka dzīvībā ir daudz un lieli notikumi; tie ir jāliek vērā.Tas pats rats, kas ķēniņu un lielkungu valstības uz augšu ceļ, arī nabaga zemnieka būdiņu kustina: ap to pašu vārpsti tinās cilvēku būšana. Kā vēveram, ķemmlādei kustot, pavediens pie pavediena tulpās, un audeklis pavediens pēc pavediena gatavojas, tā arī pie cilvēku dienām viņu laiks tikai pa acumirkļiem pieskaitās, un tomēr tas rēķins pēc dienām, nedēļām un gadiem, kamēr dienas, nedēļas un gadi pagalam; un,kā pie audekla var baltas un tumšas strīpas izšķirt, tā cilvēka dzīvības audeklā visas stundas, visi priecīgi, bēdīgi, laimīgi un sāpīgi brīži pašā dzīvības galā priekšā stādās.
Bet cilvēks pats ir tas vēvers; ja viņa dzīvības gājums slikts, ja tam viņa audumā kādi trūkumi, daudz mezglu vai nevienādi austs, vai ja malas ierāvušās, un viss gabals nelīdzens, grumbains, izskatās, - uz ko viņš var sūdzēties? Nekas cits kā viņš pats. Bet tās paminas ir viņa iegribēšanas, un tā ķemmlāde- viņa prāts un saprašana, un tie pavedieni, no kuriem viņš savu mūžu saauž, ir tie viņam piemērīti acumirkļi. Cilvēka sirdsprāts ar visām iegribēšanām un kārošanām ir tas mūžīgais lielais rats, ap kuru ne tikai vien valstības un virsniecības, nevien tautas un ciltis, bet arī visuzemākās būdiņas apgriež un kustina, un kas tāpat tur lielumā, kā še mazumā katram savu likteni piešķir.
Kamēr cilvēku iegribēšanas apakš citu vadības stāv, kamēr viņš savas domas un iekārošanas gan izrunāt, bet ne izdarīt un izvest var, tamēr viņa īstās vērtības ne viņš pats, ne citi nezina. Pats viņš visu liek uz citiem, no sevis vairāk domādams, nekā viņā patiesībā ir; dažreiz tas arī nemaz tos garīgos spēkus nejūt, kas tam doti; citi tāpat arī viņa garīgās spējas nevarēs nocennēt un tam par vajadzību vai vairāk vai mazāk pieliks."
